Pulsa oksimetrija ir neinvazīva metode cilvēka skābekļa piesātinājuma (SO2) uzraudzībai.Lai gan tā perifērā skābekļa piesātinājuma (SpO2) nolasījums ne vienmēr ir identisks vēlamākajam arteriālā skābekļa piesātinājuma (SaO2) nolasījumam no arteriālo asiņu gāzu analīzes, tie abi ir pietiekami labi korelēti, lai varētu izmantot drošu, ērtu, neinvazīvu un lētu pulsa oksimetrijas metodi. ir vērtīgs skābekļa piesātinājuma mērīšanai klīniskā lietošanā.
Visizplatītākajā (transmisīvajā) pielietošanas režīmā sensoru ierīce tiek novietota uz plānas pacienta ķermeņa daļas, parasti uz pirksta gala vai auss ļipiņas, vai zīdaiņa gadījumā pāri pēdai.Ierīce nodod divus gaismas viļņu garumus caur ķermeņa daļu uz fotodetektoru.Tas mēra mainīgo absorbciju katrā no viļņa garumiem, ļaujot noteikt absorbciju tikai pulsējošo arteriālo asiņu dēļ, izslēdzot venozās asinis, ādu, kaulus, muskuļus, taukus un (vairumā gadījumu) nagu laku.[1]
Atstarojošā pulsa oksimetrija ir mazāk izplatīta alternatīva transmisīvajai pulsa oksimetrijai.Šai metodei nav nepieciešama plāna cilvēka ķermeņa daļa, un tāpēc tā ir labi piemērota universālai lietošanai, piemēram, pēdām, pierei un krūtīm, taču tai ir arī daži ierobežojumi.Vazodilatācija un venozo asiņu uzkrāšanās galvā, jo ir traucēta venoza attece uz sirdi, var izraisīt arteriālu un venozu pulsāciju kombināciju pieres reģionā un izraisīt nepareizus SpO2 rezultātus.Šādi apstākļi rodas, veicot anestēziju ar endotraheālo intubāciju un mehānisko ventilāciju vai pacientiem Trendelenburgas stāvoklī.[2]
Izlikšanas laiks: 22.03.2019